Tomātu dumpis – Evas Milleres, sanpauliju kolekcionāres komentārs situācijai ar Bražūnu ģimenes saimniecības “Neslinko” tomātu kolekciju, jeb dzīvo sēklu banku.
Pateicoties interesentu atbalstam un valsts ierēdņu sapratnei, Valsts augu aizsardzības dienesta administratīvā lieta pret dārzniecību “Neslinko” ir izbeigta!!!! Lai dzīvo dabas daudzveidība un Latvijas dārznieki!!! (2012. g. jūlijā)
Es pati maz pazīstu Bražūnu ģimeni, esmu vairāk lasījusi un dzirdējusi, nekā redzējusi. Vien dažās Rāmavas, tomātu un dārzkopības izstādēs garām skrienot. Es pagaidām neaudzēju tomātus, jo man nav tādu iespēju, bet kad būs sava saimniecība, to noteikti darīšu. Esmu kolekcionāre, tādēļ izteikšu savu, kolekcionāres viedokli. Domāju, ka ir pēdējais laiks sakārtot likumdošanu lai kolekcijas netupētu konservācijā un visiem kolekcionāriem būtu tiesības un iespējas gūt kaut nelielu atlīdzību kolekcijas uzturēšanai kā tas ir Vācijā. Darbs ir grūts, bet vajadzīgs sabiedrībai, pat ja sabiedrība kolekciju vērtību tik dziļi neizprot. Un lai visiem gribētājiem būtu brīvas tiesības iegūt savā īpašumā neparastos augus .
Lai visi Latvijas kolekcionāri un selekcionāri varētu būt saprasti un lepni, nevis justos kā negodīgi noziedznieki aplamos apvainojumos.
Spriežot pēc TV izskanējušās informācijas un interneta vidē publicētajiem rakstiem, un to komentāriem, cilvēki pilnīgi aplami izprot situācijas būtību un tās dažādos aspektus. Gribas atgūt un stiprināt saimniecības labo slavu.
Mēģināšu paskaidrot.
1. Valsts ieņēmumu dienests un Valsts augu aizsardzības dienests ir divas dažādas valsts iestādes.
2. ES Sēklu aprites likums skaidri norāda kas šinī saistībā ir komercdarbība, kur ir runa par hektāriem un sēklu pavaidošanu tālākai realizācijai un pārpirkšanai (arī caur starpniekiem) ievērojot marķēšnas prasības LV un ES. Un kas, saistībā ar sēklu izplatīšanu, nav vērtējama kā komercdarbība tiešā veidā realizējot sēklas mazajām saimniecībām kas audzē pašpatēriņam.
3. Bražūni ir kolekcionāri.
Bražūni nav zemnieku sainiecība kas audzē, tātad pavairo ekoloģisku sēklas materiālu, piemēram, kviešus vai griķus tālākai realizācijai Latvijas un ES tirgū. Bražūni pirmkārt ir kolekcionāri, kas pavairo daudzas šķirnes, bet ļoti nelielos daudzumos t.i. tikai tik, cik ir nepieciešams lai atjaunotu šķirni ataudzējot un iegūstot svaigu sēklas materiālu, vai tiek pieprasīts no vietējo patērētāju puses. Citādi, tas būtu pārāk dārgs hobijs mūsu visu labā. Sēklas tiek realizētas tikai un vienīgi Tomātu kluba biedriem (tātad līdzīgi domājošiem) un tiešajam patērētājm – mazdārziņa īpašniekam.
Tātad, kas raksturo nosaukumu kolekcionārs.
- Saglabā šķirņu ģenētiskos resursus ataudzējot augus. (dzīvā banka) 2008. gadā pasaules Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) atzina, ka 20. gadsimtā ģenētiskā daudzveidība lauksaimniecībā sarukusi par 75 %.
- Atlasa augus, kas vislabāk atbilst šķirnes īpašībām, un sadarbībā ar kluba biedriem, atlasa šķirnes un to līnijas, kam ir labākās saimnieciskās īpašības dažādos Latvijas reģionos. Bražūni veic selekcijas darbu!
- Veic izglītojošu darbu 33 gadu garumā, lasa lekcijas par tomātu audzēšanu.
- Piedalās izstādēs, informē sabiedrību caur presi un citiem saziņas līdzekļiem. Popularizē tomātu daudzveidību, tātad veic milzīgu ieguldījumu globālo ģenētisko resursu saglabāšanā. Liela daļa šķirņu ir dekoratīvās, kam nav izteiktas saimnieciskās īpašības, bet kas nodrošina ģenētisko daudzveidību.
- Saglabā Latvijas patērētāju pieprasītās šķirnes. (Piemēram determinantās (īsa auguma) šķirnes, kas piemērotas audzēšanai siltumnīcu tuneļos un uz lauka, komerciālo šķirņu vidū veikalu plauktos ir ļoti maz. Un tās ne vienmēr ir kvalitatīvas un ar labām garšas īpašībām. Latvijas patērātājam pirmajā vietā ir miltaina garša un aromāts, un tikai tad nāk noturība pret slimībām un ražīgums. Turpretim komerciālās šķirnes tiek veidotas ar labu transportizsturību, tātad cieti augļi un maz sulīgi. Un pēdējos 20 –30 gadus visa dārzaugu selekcija aktīvi strādājusi tieši komercšķirnu radīšanā, jo tieši tas nes lielu naudu. Savukārt nekomerciālās šķirnes strauji izzūd. 20. Gadsimta laikā 95 % kāpostu, 91 % kukurūzas, 94 % zirņu, un 81 % tomātu šķirnes ir izzudušas (arī nav gēnu bankās). Taču nekomerciālās šķirnes ir tās, kas vislabāk piemērotas audzēšanai mazās plēves siltumnīcās un mazdārziņos.
Secinājums.
Tātad Baržūni ir kolekcionāri un selekcionāri šī vārda vistiešākjā nozīmē, jo neviens nevar apstrīdēt ka viņi ir darījuši visu kas atbilst kolekcionāra pienākumiem un veikuši milzīgu ieguldījumu vietējā un globālā mērogā, noturot šo kolekciju 33 gadus.
Tādad, kolekcionāram nevar un nedrīkst tikt piemērotas likuma normas, kas tiek piemērotas sēklu audzētājam. Saprotams, ka esošajā situācijā likums nav piemērojams Bražūniem, jo tas nevar tikt izpildīts. Nav iespējams samaksāt pieprasītās summas par šķirņu reģistrāciju un kamdēļ lai viņi vispār to darītu???
Par kolekcijas trim sēklu grupām.
Dekoratīvās šķirnes tiek audzētas kā dekoratīvs augs, un šiem augiem nav pieprasīta nekāda reģistrācija.
Krievijas šķirņu patentu īpašnieki ir laimīgi, ka Bražūni savā kolekcijā šīs šķirnes saglabā un uzlabo adaptējot Latvijas apstākļiem. Tā veidojas, tā sauktās līnijas, t.i. kad divu kolekcionāru audzētie augi atbilst šķirnes aprakstam, bet tomēr atšķiras. Tas ir ļoti labi un interesanti, tas var palīdzēt uzlabot šķirnes īpašības, un veicina piemērotību dažādiem apstākļiem, un atkal jau veicina ģenētisko daudzveidību. Jebkurš selekcionārs saprot, ka jebkura kolekcija nepārtraukti ir pakļauta draudiem, var aiziet bojā vai iznīkt un ir labi, ja kaut kur ir kolēģis kas var glābt situāciju, un kam ir šķirnes labākie eksemplāri, labākās līnijas vai to sēklas. Kad augstākā līmenī tiks sakārtota likumdošana, Bražūni varēs maksāt procentu Patentētajām Krievijas sēklām, ko paši izaudzē un izplata. Diemžēl ES darboņi, radot likumdošanu, nav ņemuši vērā faktu, ka mūsu klimatiskie apstākļi vairāk līdzinās Krievijas, ne Eiropas vidienes klimatam. Un pie mums viņu sēklas nekam neder. Tātad, te nu ir darbiņš mūsu Zemkopības ministrijai, lai iesniegtu attiecīgos, pamatotos grozījumus ES likumdošanā, vai mūsējos likumus piemērotu esošajai reālajai situācijai.
Senās šķirnes ir mūsu tautas lielākā bagātība. Šīs šķirnes nav iespējams reģistrēt, jo tām nepiemīt tādas cēlas īpašibas, kā šķirnes viendabīgums kas tiek pieprasīts mūsdienu šķirņu reģistrēšanā. Ja godīgi, ieviest skaidrību to izcelsmes jautājumos nemaz nav iespējams. Un rodas jautājums, vai tas vispār ir vajadzīgs. Bražūni jau sen varēja noreģistrēt šīs senās šķirnes un pasludināt sevi par to īpašniekiem nosmeļot krējumu (lasiet naudu) no mūsu senču selekcijas mantojuma. Jautājums, kapēc viņi to nedarīja??? Tāpēc ka Brāžūni ir pārāk godīgi, un es teiktu cēlsirdīgi. Viņi ir patiesi mūsu valsts patrioti. Ja paskatās video interviju Dabas muzeja izstādes ietvaros , tad var tikai pabrīnīties ar kādu mīlestību un cieņu pēc 33 gadiem, joprojām tiek runāts par visādiem krāsainiem un strīpainiem tomātiņiem…Nav ne miņas no iedomības vai uzpūtības.
Ja es varētu, es iedotu viņiem ordeni par ieguldījumu latviešu tautas mantojuma saglabāšanā. Es zinu, ka uzturēt sēklu banku 33 gadus bez valsts un sponsoru palīdzības nav joka lieta, te jāsaka paldies visiem Tomātu kluba biedriem un “Neslinko” atbalstītājiem.
Secinājums.
Šobrīd lielākā daļa cilvēces uztura nāk no tikai 12 augu un 14 dzīvnieku šķirnēm. Mēs varam būt laimīgi, ka Latvijā katra jaunā ģimene, kas nolems dzīvot zaļāk un labāk ekokopienā vai bioloģiskā saimniecībā, zinās kur meklēt un varēs audzēt senās šķirnes.
1980. gados no Eiropas Kopējā kataloga tika izslēgtas 1500 dārzeņu šķirnes (Mooney 1983);
Par likumu pretrunām.
Ir skaidrs, ka nevar akli sekot Eiropas savienības direktīvām un pavirši pieņemt likumus, jo direktīvām ir ieteikuma raksturs, bet arī ES likumdevēji kļūdās.
Te nu mēs esam situācijā, kad Bražūnu saimniecība, jeb pareizāk būtu teikt kolekcija, neiekļaujas pieņemtajā likumā. Tādas situācijas ir radušās arī daudziet citur ES. Piepēram, Kokopelli sēklu lieta Francijā. ES pamata direktīvās kā pati galvenā visur ir uzsvērta dabas daudzveidības saglabāšanas nozīme un visas darbības ir vērstas uz to. Savvaļas sugu un biotopu saglabāšanā tiek darīts daudz laba. Lauksaimniecības dzīvnieku uzskaite rod priekšstatu par esošo situāciju un ļauj uzlabot ganāmpulkus un slaucamo dzīvnieku kvalitāti. Bet sēklu nozarē direktīva ir bijusi nepilnīga, jo nav ievērots samērības princips. Tātad radusies situācija, kad virsuzdevumu (sēklu daudzveidības saglabāšanu) izslēdz, esošā zemākā likuma (sēklu aprites likuma) nosacījumi. Tātad, ir radusies pretruna. Likuma normām ir jābūt samērīgām un izpildāmam. Maksāt par absurdu vienas šķirnes reģistrāciju 300 Ls nav nedz reālistiski iespējami, nedz pamatojoties uz augstāk minēto, ētiski pareizi.
Ir jāsaprot, Bražūnu mērķis nav audzēt tomātu sēklu izpaltīšanai ES, vai pārpirkšanai. Viņiem nav tādu iespēju, to neļauj esošā ierobežotā zemes platība un nav pat vēlmju… Viņi ir kolekcionāri!
Esošā likumdošana pārkāpj patērētāju un ražotāju tiesības.
ES nosaka mūsu patērētāju tiesības izvēlēties, bet šinī gadījumā mums, tautai (tātad visiem patērātājiem) tiek liegta pieeja šīm sēklām. Tāpat ES nosaka uzņēmēja tiesības ražot (audzēt) ko viņs vēlas. Tātad, tiek ierobežotas ražotāja intereses un veidojas negodīga konkurence sēklu tirgū.
No Guntras Aistaras atklātās vēstules VAAD
Pilsoniskā sabiedrībā pilsoņu pienākums nav tikai sekot likumiem, bet gan arī tos aktīvi izvērtēt. Tā savā atklātajā vēstulē VAAD raksta Guntra Aistara, ANO Universitāte miera veicināšanai un Centrāleiropas universitātes.
Mans komentārs par situāciju sēdes laikā.
Mūsu likumdevēji veselu gadu bezdarbībā ir gaidījuši kas nu notiks?? Vispirms brīdina, pabaida, tad sastāda protokolu un pēc mēneša sola apaļo galdu ar pārrunām…Tagad, kad sēde izgāzās, tiek izlemts ka apaļais galds būšot ātrāk…..
Presē izskanēja, ka sanākušie klausītāji bijuši skaļi un traucējuši sēdes gaitu. Kā gan citādi, ja VAAD izrādīja klaju necieņu un pazemojumu atnākušajiem. Liekot cilvēkiem ziemas mēteļos un preses kino operatoriem spiesties mazā kabinetiņa telpā, kur ir galds un pieci krēsli. Tur vispār nebija gaisa un par auglīgām sarunām nevarēja būt ne runas…Pārējie nemaz neredzēja un nezināja kas iekšā notiek un par ko tiek spriests. Nekādas demonstratīvas agresijas no atnākušo puses vispār nebija, jo visi bija ieinteresēti situācijas risināšanā. Policijas izsaukšana kārtējais, visdrīzāk iepriekš ieplānotais triks.
Tāpat iepriekšējais paziņojums par to, ka neviens netiks ielaists administratīvās lietas izskatīšanā atsaucoties uz tādiem un tādiem likuma pantiem, kuros par to vispār nav ne runas, bija nekaunīga tautas maldināšana un falsifikācija. Administratīvajā sēdē bija ieradušies vien 30 cilvēki, tam bija jānodrošina normāla telpa ar krēsliem. Turkāt VAAD labi zināja, ka būs mazliet vairāk cilvēku kā ierasts. Viņi labi zināja, ka administratīvā lieta nav krimināllieta un pēc būtības nevar būt pilnīgi slēgta. Katrā ziņā ne tiem, kas bija atnākuši.
Tāda lūk ir šodienas situācija. Ierēdņiem ir bail mūsu dusmu, tik ļoti bail! Viņi domā ka mēs esam citādāki, nesaprotam, kā likums spiež pildīt nesakarīgas normas un paši baidās par savu krēslu, tik ļoti ka, pat nespēj izrādīt iniciatīvu lai iesniegtu saprātīgus likuma grozījumus augstāk stāvošā varas pārvaldes organizācijā, šinī gadījumā Zemkopības ministrijā.
Kādēļ Bražūni neizrāda iniciatīvu un nav pretimnākoši sēklu reģistrācijas jautājumā, pēc sēdes jautāja VAAD direktores vietnieks Raivis Grosbārdis.
Man uznāca gan smiekli, gan raudiens….cik gan tālu mēs es esam viens no otra….Vai viņi vispār spēj saprast, kas ir kolekcija un cik darba tas prasa…Kāpēc gan lai Bražūni darītu ierēdņu darbu un līgtu sev advokātu? Viņi taču ne pie kā nav vainīgi! Kapēc gan lai viņi pieņemtu uzspiestus un klaji aplamus likumus. Viņiem vēl pietiek veselā saprāta, labestības un taisnības izjūtas, jo viņi strādā ar zemi un dzīviem augiem….
Gluži kā pat kā tai kazu saimniecības tracī kad Allažos kazas negaidot saslima un sprāga nost, un kad nodega Liepkalnu kazu ferma, ierēdņi ļāva slaucamām kaziņām salt rudens vējos un slimot, un gaidīja, un runāja, un gaidīja….
No Guntras Aistaras atklātās vēstules VAAD
ja katrs zemnieks un mazdārznieks savas sēklas dalītu pa velti, un tās tiktu stādītas, tad šīs “nekvalitatīvās” sēklas un slimības tāpat teorētiski varētu izplatīties, taču tas netiek regulēts. Tātad runa acīmredzot nav (tikai) par sēklu pašu, bet gan par naudu.
Mans komentārs
Kas gan cits vēl labāk pamata augu slimības un kaitēkļus, ja ne kolekcionāri, kas jau 33 gadus darbojas ar šiem augiem, tātad no Augu aizsardzības veidokļa Bražūnu ģimene veicina veselīga stādmateriāla izplatīšanu !!!
Situācijas risinājumi
- Zemkopības ministrijai jāiesniedz oficiāla vēstule ar lūgumu izveidot darba grupu, lai izstrādātu grozījumus.
- 2. Jāpieprasa apturēt esošo noteikumu piemērošanu līdz jaunu noteikumu izstrādes laikam, jo ir jāsaprot, ka šis ir sezonas darbs, un tā karstākais punkts, kad kolekcionāriem patiesībā vispār nav laika skaidroties ar likumdevējiem ir jādarbojas kā pulkstenim pēc gadiem iestrādāta grafika lai neciestu kolekcija. Aktīvu sabiedrisko darbošanos kolekcionāri var atsākt oktobra vidū, novembrī.
Noslēgumā daži fragmenti no Guntras Aistaras atklātās vēstules VAAD
Eiropas kopējā kataloga šķirņu ierobežošana ir vistiešākā veidā ietekmējusi agro-biodaudzveidības krīzi lauksaimniecībā. Pasaules līmenī pēc Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, pēdējo simts gadu laikā ir izzudušas vairāk kā 75% lauksaimniecības šķirņu. Savukārt desmit lielākām sēklu komercfirmām pieder 67% no visām pasaules sēklām. Daudzi uzskata, ka šīs tendences ir stipri saistītas – jo vairāk zemnieki pērk sēklas tikai no komercfimām, jo mazāk tiek uzturētas šīs nekomerciālās senās šķirnes.
Patiesībā sēklas ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai prece ražas iegūšanai. Tās ir kultūrmantojums. Daudzās kultūrās senas šķirnes un sēklas tika nosauktas aizgājēju vārdos, lai atgādinātu palicējus.
Arī šķirnēm, ko uztur Bražūnu ģimene ir katrai sava vēsture, kā tā ir nonākusi pie viņiem. Pagājušā vasarā apciemoju Bražūnu saimniecību, un viņi man ar sajūsmu stāstīja, kā padomju laikos jūrnieki no tālām zemēm viņiem ir veduši sēklas, un kā citas ir pie viņiem nonākušas no Sibīrijas latviešiem, taču ar leģendu, ka tās pirms tam nestas pāri ledus tiltam no Aļaskas. Kas to lai zina, kur vēl šī šķirne vēl vispār atrodama?
…….ir jāsecina, ka neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas ir acīmredzami būtiskākas nekā aizlieguma priekšrocības.
Ģenerāladvokāte iesaka Tiesai lemt, ka aizliegums tirgot neatzītas sēklas ir spēkā neesošs, jo tas “ir pretrunā samērīguma principam, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā paredzētajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, LESD 34. pantā paredzētajai preču brīvai apritei, kā arī ES Pamattiesību hartas 20. pantā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam.”
Būtu pēdējais laiks. Eiropas savienībā drīzumā beidzot pārskatīs novecojušās Sēklu tirdzniecības direktīvas, un jācer, ka šie nesamērīgie likuma panti tiks atcelti, un daudzveidības saglabāšana tiks brīvi atļauta. Taču jau tagad, dalībvalstīm ir iespēja interpretēt likuma burtu, lai tas labāk atbilstu likuma būtībai. Akli sekot nepareiziem likumiem arī ir slinkošana. Neslinkosim. Domāsim.
