Ideja

Sākumā, kā rakstīts grāmatā, bija doma… Tā radās, meklējot atbildi uz jautājumiem:

• Kā tas var būt, ka piens, mēnesi stāvot ārā, nesaskābst?
• Kāpēc skaistie, spīdīgie un citādi nevainojamie lielveikalu augļi nesmaržo?
• Kāpēc mūsdienās ir tik daudz alerģiju?

Meklējot atbildes, mēs uzzinājām par visu to postu, ko nodara intensīvā lauksaimniecība – tirgotāju un ražotāju ērtību vārdā, nedomājot par cilvēkiem, kuri šos produktus ēdīs, vai vidi, kurā mums un mūsu bērniem būs jādzīvo.

• Mums nav vienalga, ko ēst – kas tas ir par ēdienu, no kurienes nācis, kā pagatavots.
• Mums nav vienalga, kas notiek ar vidi šodien, rīt, pēc gada, pēc desmit.
• Mēs gribam zināt, kas tieši ir pievienots tiem produktiem, kurus var nopirkt veikalā (vislabāk, lai nav pielikts nekas).
• Mēs gribam ēst ēdienu, kurš ir audzēts tepat Latvijā – tāpēc, ka tas mums ir vispiemērotākais – jo arī mēs esam auguši Latvijā.

Mēs domājam, ka mēs neesam vienīgie, kas uzdod šos jautājumus un kuriem ir līdzīgas vēlmes. Tāpēc:

• mēs dodam cilvēkiem iespēju paēst garšīgi, kvalitatīvi un veselīgi.
• mēs palīdzam zemniekiem, kuri audzē tīru pārtiku, to nogādāt līdz pircējiem Rīgā.
• mēs palīdzam rīdziniekiem, kuriem nav iespējas pašiem izaudzēt sev ēdamo, iegādāties kvalitatīvu, tīru, zināmas izcelsmes pārtiku un ēdienu.
• mēs [iespēju robežās] savā virtuvē un veikaliņā nelietojam anonīmus pārtikas produktus – mūsu mērķis ir, lai visam, ko pie mums var apēst un nopirkt, ir zināms konkrēts, vārdā nosaucams cilvēks, kurš to ir audzējis.
• mēs paši katru dienu ēdam to, ko piedāvājam Jums. Mēs bez bažām to dodam arī saviem bērniem.
• mēs zinām, ka var pagatavot labu un garšīgu maltīti. Mēs to darām katru dienu. Jums.

Ansis un Sandra Stabingi